Man patīk vēljoprojām, mans darbs!
To nevar paskaidrot,
To vārdos neizskaidrot!
Mana sirds, kā ledus bija,
To šķaidīt, šķaidīja,
bet atbrīvot, neviens to nespēja.
Un tad es iemīlējos,
Tevi atdot nevienam nevēlējos.
Manā sapnī rādies tu,
Īstenībā, arī murgos parādies.
Gribētu es sirdi noslīcinat,
Un dvēseli sadedzināt.
Bet satiekot tevi,
es atplaukstu.
Kā maza meitene,
no jauna piedzimstu.
Un atkal tevi neredzu,
Tik domās tevi satieku.
Ka gribētu es kliegt,
aiz mīlestības spiegt!
Jo katram dota iespēja to dienu piedzīvot,
Kad nebūs tukšums un būs ko apmīļot.
Bet runājot par tevi,
Esmu tevī vīlusies,
Ar salauztu sirdi no tevis šķīrusies!