Es smeļos spēkus, atsakos un cenšos laist vaļā visu veco un nevajadzīgo, kas licis man bieži vien justies apspiestai.
Tā teikt , visam reiz pienāk gals . Un nekādā gadījumā nevēlos kāpt uz tiem pašiem grābekļiem!
Man ir jaunas iegribas , cerības un vēlmes sasniegt to, pēc kā sirds, tik ļoti kārot sāk!Un dejot.
varbūt ne uz deju zāles, bet dzīvē.
Dzīvi var nodzīvot, bet to var arī nodejot. Pārī, kā minimums.
Un es priecājos, un manī siltumu ievieš, tas, ka man ir arī tik fkn daži forši cilvēki blakus,jo īpaši viena dūdiņa! Un ne jau ziema un lielais putenis varētu būt tas, kurš izkliedētu siltumu. Bet tas, ja kādu dienu uzmostos, saprotot, ka tev vairs nav par ko priecāties, tev vairs nav ar ko kopā priecāties.